LV12873B - Trenažieris sporta un atpūtas vajadzībām un paņēmiens tā izmantošanai - Google Patents

Description

Piedāvātais trenažieris sastāv no vismaz diviem stabiem (A1, A2, ...), kas ar balstelementu (K1, K2, ...) palīdzību stingri piestiprināti pie pamatnes, vēlams viegli demontējamā veidā, lai trenažieris būtu viegli pārvietojams uz citu vietu, un kurus stabilā vertikālā stāvoklī notur metāliskas atsaites (T1, T2, ...), kas ar enkuru (E1, E2, ...) palīdzību nostiprinātas pie pamatnes un nospriegotas ar skrūvveida standarta savilcējiem (U1, U2, ...). Izgudrojuma būtība attiecībā uz trenažiera konstrukciju, kuras viens variants parādīts 3. zīm., ir raksturīga ar to, ka noteiktā augstumā starp blakus esošiem stabiem nostiepta gumija (G), kuras garums vingrinājumu izpildes laikā ir regulējams, pie kam pēc minimālā garuma sasniegšanas gumija vēl papildus ir nospriegojama līdz vajadzīgajai robežai, kas atkarīga no vingrinājumu izpildes specifikas.

Izgudrojuma būtība attiecībā pret paņēmienu vingrinājumu izpildei uz piedāvātā trenažiera, izmantojot kā tā sastāvdaļu arī batutu, ir sekojoša: (a) sportists sāk vingrinājumus, izdarot palēcienus uz batuta, kad tam pie vidukli aptverošās jostas piestiprināta gumija (G), kura ir kustīgi saistīta ar minētajiem stabiem (A1, A2, ...) un ir praktiski nenostiepta; ( b ) sportists, nepārtraucot palēcienus uz batuta (B), vairākos etapos, pakāpeniski nostiepjot gumiju (G), tiek pacelts virs batuta (B) līdz iecerētajam augstumam, automātiski ar elektromotora palīdzību vai mehāniski ar rokas vinčas palīdzību uztinot gumiju (G) uz tītavas spoles; (c) visā vingrinājumu veikšanas laikā, kad sasniegts iecerētais augstums, atgrūžas ar kājām no batuta (B), sportists veic galvenokārt turp-atpakaļ svārstību kustību vertikālā virzienā un nelielu analogu svārstību kustību horizontālā vierzienā, kā arī, neobligāti, veic akrobātiskas rotācijas kustības, tajā skaitā salto, veļoties ap horizontālu asi un griešanos ap vertikālu asi, komplekso svārstību amplitūdu regulējot ar kāju un roku kustībām; (d) sportists beidz vingrinājumu ciklu, pārtraucot atgrūdienus ar kājām no batuta un velšanās un/vai griešanās kustības, kā rezultātā svārstību kustība ātri norimst, neilgi turpinoties svārstībām ap statisko līdzsvara stāvokli; (e) pēc kustību izbeigšanās etapā (d) sportists tiek nolaists lejā uz pamatnes vai batuta, veicot analogas darbības kā etapos (a) un (b), bet tikai pretējā virzienā un secībā.

Trenažieris sporta un atpūtas vajadzībām un paņēmiens tā izmantošanai Izgudrojuma apraksts

Izgudrojuma objekts ir nestandarta vingrošanas rīks (vingrošanas stieņa analogs), kura konstrukcija, materiāls un lielums neatbilst normatīviem. To var izmantot kā trenažieri vingrotāji, akrobāti, tramplīnlēcēji, jātnieki, kā arī bērni, pusaudži, invalīdi, lai attīstītu augstu kustību koordināciju, veiklību un drosmi ekstremālos apstākļos, simulējot brīva kritiena kustības sajūtu gravitācijas spēku laukā ar papildus rotāciju ap piestiprinājuma asi, kā arī nodrošinot iespēju sportistm pašam treniņa laikā palielināt slodzi un izmainīt vingrinājumu sarežģītības pakāpi.

Izgudrojuma viens no analogiem ir vispārzināmais vingrošanas stienis (1. att.), kas satur horizontāli nostiprinātu apaļu, ļoti elastīgu tērauda stieni (St), kas nostiprināts pie diviem balststieņiem (A1, A2), kas savukārt ar balstelementu (K1, K2) un regulējama garuma stiepņu (T1, T2, T3, T4), savilcējelementu (U1, U2, U3, U4) un enkuru (E1, E2, E3, E4) palīdzību nekustīgi nostprināti pie pamatnes.

Izgudrojuma mērķis ir radīt vienkāršu un pret kritieniem drošu vingrošanas un atpūtas rīku, kombinējot stieņa, lecamgumiju un batuta īpašības.

Izgudrojuma būtība attiecībā uz trenažiera konstrukciju, kas izteikta formulas punktos no 1. līdz 12. punktam, ir sekojoša:

- trenažieris, kas sastāv no vismaz diviem vajadzīgā garuma, vislabāk, metāla cauruļu stabiem (A1, A2, ...), kas ar balstelementu (K1, K2, ...) palīdzību praktiski nekustīgi piestiprināti pie pamatnes, vēlams viegli demontējamā veidā, lai trenažieris būtu viegli pārvietojms uz citu vietu, un kurus stabilā vertikālā stāvoklī notur metāliskas atsaites (T1, T2, ...), kas piemēram, ar enkuru (E1, E2, ...) palīdzību nostiprinātas pie pamatnes un nospriegotas ar skrūvveida standarta savilcējiem (Ul, U2, ...), raksturīgs ar to, ka noteiktā augstumā starp blakus esošiem stabiem nostiepta gumija (G), kuras garums vingrinājumu izpildes laikā ir regulējams, pie kam pēc minimālā garuma sasniegšanas gumija vēl papildus ir nospriegojama līdz vajadzīgajai robežai, kas atkarīga no vingrinājumu izpildes specifikas, pie kam piedāvāti sekojoši izgudrojuma realizācijas varianti, kas nebūt neizsmeļ visas iespējas:

- stabi (Α1, A2,...) izvietoti aptuveni uz vienas taisnes;

- gumija (G) izvēlēta vienā no sekojošām formām: lente, caurulīte, aukla, auklu, caurulīšu un/vai lenšu saišķis vai vijums, pie kam gumijs (G) elastība, stiprība un ilgizturība ir izvēlēti, ievērojot nepieciešamos gumijas (G) drošības koeficientus atbilstoši vingrinājumu izpildes specifikai gan statiskā, gan dinamiskā režīmā;

- gumijas (G) stiprināšanas elementi pie stabiem, piem., rotējoši vadrullīsi, izveidoti ar daļēji segtu gumijas (G) vadotni, kas nodrošina gumijas drošu iespīlējumu vingrinājumu izpildes laikā;

- sportista pacelšanai vai nolaišanai, kā arī gumijas (G) garuma un/vai nostiepuma regulēšanai izveidota noslēgta sistēma, kuras centrālo daļu starp stabiem veido gumija (G), bet pārējo daļu tērauda trose (Tr), kuru savstarpējai savienošanai, hermētiskuma un izturības nodrošināšanai var kalpot, piem., veselas vai dalītas uzmavas (ar vai bez fiksatoriem ar skrūvju palīdzību), vai konstrukcijas, ko izmanto espanderos, lai piekabinātu vai atkabinātu elastīgos elementus (gumijas, atsperes) papiidslodzes regulēšanai;

- trenažieris aprīkots ar tītavu, nostiprinātu nekustīgi attiecībā pret pamatni, ar kuras palīdzību troses (Tr) viens posms tiek uztīts uz spoles, lai vingrinājumu izpildītāju paceltu vajadzīgajā augstumā vai nolaistu uz leju, pie kam tītava aprīkota ar sprostmehānismu gumijas (G) fiksācijai;

- minētā tītava ir izveidota kā rokas vinča;

- minētā tītava tiek darbināta ar elektromotora un reduktora palīdzību, kas samazina motora apgriezienu skaitu un palielina tītavas griezes momentu;

- atsaišu (T1, T2, ...) sistēmā, kas notur stabus (A1, A2, ...) stabilā vertikālā stāvoklī, vismaz viena atsaite vismaz vienam stabam, labāk katram malējam stabam, aprīkota ar nenoslogotu drošībs trosi (TO), kurai ir savs enkurs (E);

- gumija (G) izveidota no grīstes, kurā elementu skaits izvēlēts atkarībā no vingrinājumu veicēja masas: ja masa ir līdz 20 kg grīstē ir viens elements, 30-40 kg - divi, 5060kg - trīs, 70-80 kg - četri, 90-100 kg - pieci, 110-120 kg - seši, 130-140 kg - septiņi;

- trenažieris papildus aprīkots ar vismaz vienu batutu (B), labāk ar batutu katrā starpbalstu telpā, kura centrs sakrīt ar stabu ass līnijas viduspunktu;

- trenažieri projektējot, ņemti vērā šādi datormodelēšanas ceļā iegūtie rezultāti:

- tā brīvo svārstību analīzes rezultāti, sportistm (S) pārtraucot ierosmes kustību, lai noteiktu vidējo kustības pašsvārstības frekvenci;

- ierosinošo svārstību analīzes rezultāti, pirms sāk atspērienu pret batutu;

- statiskās un dinmiskās kopierosmes analīzes rezultāti, kad sportists veic papildus atspērienus pret batutu;

- iespējamo kustības likumu analīzes rezultāti, salīdzinot stabu (A1, A2, ....) rezonanses frekvenci ar sportista kustības frekvenci un pārbaudot rezonanses iespējas;

- ilgizturības aprēķinu rezultāti, kas atbilst atrastajiem sportista kustības vidējiem cikla laikiem.

Izgudrojuma būtība attiecībā pret paņēmienu vingrinājumu izpildei uz piedāvātā trenažiera, kas izteikta formulas 13. un 14. punktos, ir sekojoša:

- secīgi tiek izpildītas sekojošas darbības:

a) sportists sāk vingrinājumus, izdarot palēcienus, vislabāk uz batuta, kad tam pie vidukli aptverošās jostas piestiprināta gumija (G), kura ir kustīgi saistīta ar minētajiem stabiem (Α1, A2,...) un ir praktiski nenostiepta, piem., brīvi nokarājas,

b) sportists, nepārtraucot palēcienus, vislabāk uz batuta (B), vairākos etapos, pakāpeniski nostiepjot gumiju (G), tiek pacelts virs batuta (B) līdz iecerētajam augstumam, automātiski ar elektromotora vai mehāniski ar rokas vinčas palīdzību uztinot gumiju (G) uz tītavas spoles;

c) visā vingrinājumu veikšanas laikā, kad sasniegts iecerētais augstums, sportists, atgrūžoties ar kājām, vislabāk pret batutu (B), veic galvenokārt turp-atpakaļ svārstību kustību vertikālā virzienā un nelielu analogu svārstību kustību horizontālā vierzienā, kā arī, neobligāti, veic akrobātiskas rotācijas kustības, tajā skaitā salto, veļoties ap horizontālu asi un griešanos ap vertikālu asi, komplekso svārstību amplitūdu regulējot ar kāju un roku kustībām;

d) sportists beidz vingrinājumu ciklu, pārtraucot atgrūdienus ar kājām, vislabāk no batuta, un velšanās un/vai griešanās kustības, kā rezultātā svārstību kustība ātri norimst, neilgi turpinoties svārstībām ap statisko līdzsvara stāvokli;

e) pēc kustību izbeigšanās d) etapā sportists tiek nolaists lejā uz pamatnes vai batuta, veicot analogas darbības kā etapos a) un b), bet ikai pretējā virzienā un secībā, pie kam

- paņēmienu var īstenot vienlaicīgi vismaz divās konstruktīvi sapārotās trenažiera zonās ar trīs balstiem, kur vienam vidējam balstam katrā pusē ir pa vienam sānu balstam un pienācīgi iekārtotai vingrinājumu izpildes zonai.

Izgudrojuma būtība attēlota pievienotajos zīmējumos, kur:

1. zīm. - vingrošanas stieņa konstrukcija (viens no zināmajiem analogiem);

2. zīm. - piedāvātā trenažiera pirmā realizācijas varianta a) pretskats, b) virsskats;

3. zīm. - piedāvātā trenažiera otrā realizācjas varianta a) pretskats, b) virsskats;

4. zīm. - otrā izgudrojuma realizācijas varianta (3. att.) konkrēts izpildījums: a) kreisās puses sānskats, b) kreisās puses virsskats;

5. zīm. - piedāvātā trenažiera vertikālo blastu (stabu) viens iespējamais stiprinājuma variants pie pamatnes: a) virsskats; b) stiprinājuma elements pie pamatnes.

Minētajos zīmējumos izmantoti sekojoši konstrukcijas pamatelementu apzīmējumi, vajadzības gadījumā aiz katra no tiem norādot kārtas skaitli:

Α1, A2, ... - cauruļveida metāla stabi (balsti, balststieņi),

K1, K2, ... - stabu (A1, A2, ...) balst- vai stiprinājuma elementi to noturēšanai vertikālā stāvoklī;

T01, T02, ... - nenoslogotās drošības atsaites;

E1, E2, ... - enkuri atsaišu (T1, T2, ...) nostiprināšanai pie pamatnes;

U1, U2, ... - savilcēji (savilcējelementi, savilcējuzmavas) atsaišu (T1,T2, ...) nostiepuma regulēšanai;

G1, G2, ... - gumijas auklas, caurulītes, lentes vai, vajadzības gadījumā, to vijums (pinums) vai grīste, ar grīsti saprotot savītu saišķi, daudzu elementu vijumu;

Tr1, Tr2, ... - tērauda troses, kas kopā ar gumijām (G1, G2,...) veido vertikālā plaknē noslēgtu sistēmu, stingri saistītu ar stabiem (Α1, A2, ...), piem., ar rullīšu palīdzību, un, iespējams, atsevišķos posmos ievietotu caurulē;

Β1, B2 - batuti,

S1, S2,... - vingrinājumu izpildītāji, speciālā gadījumā sportisti (akrobāti, tramplīnlēcēji,

u. tml.);

h, H - augstumi;

I, L - attālumi; d - diametrs;

M - elektromotors;

R - reduktors;

St - stienis.

Minēto pamatelementu aprakstā norādīti arī to biežāk literatūrā lietotie sinonīmi.

Turpmāk detalizēti aprakstīts izgudrojuma realizācijas viens variants, kura principiālā shēma parādīt 3. att.. Trenažiera konstrukcija šai gadījumā sastāv no:

- trijiem vertikāliem cauruļveida stabiem (Α1, A2 un A3) ar ārējo diametru d=0,2 m, sienas biezumu 4 mm, ja to garums ir 7 m un attālums starp tiem ir 8 m;

- stabi balstās uz 0,15 m gariem cilindriskiem balstelementiem, kuri piemetināti pie diviem 0,8 m gariem profilelementiem 0,05x0,05 m.

Šī konstrukcija, kas parādīta 5.att, ir viens no iespējamajiem stabu stacionārās stiprināšanas variantiem.

Stabus vertikālā stāvoklī notur troses (T1, T2, ...), kuru enkuri (E1 - E7) nostiprināti zemē pa rādiusu 4 m simetriski attiecībā pret konstrukcijas garenasi ar 60 grādu nobīdes leņķi, izņemot trosi T1, kura ir uz šīs simetrijas ass, pie kam troses nospriegotas ar skrūvveida standarta savilcējiem;

- pie troses T1 blakus ir izveidota nenoslogota drošības trose T01, kurai ir savs enkurs;

- konstrukcijas centrālā daļā novietots pārnēsājams batuts, tā augstums 0,9 m, bet diametrs 4 m;

- sportista pacelšanai un nolaišanai izveidota vienota trošu (Tr) un gumiju (G) noslēgta sistēma, kuras centrālo augšējo daļu veido gumijas (G) (speciālā gadījumā - gumiju grīste), bet pārējo daļu tērauda trose (Tr), kuras vidusdaļa tiek uztīta uz spoles (vai notīta no tās), kas nostiprināta uz elektromotora un reduktora kopējās ass. Gumiju un tērauda troses savstarpējai savienošanai, hermētiskuma un izturības nodrošināšanai var kalpot uzmavas, ko var izveidot, piem., veselu vai dalītu čaulu veidā, ar vai bez fiksatoriem ar skrūvju palīdzību, kā arī konstrukcijas, ko izmanto espanderos, lai rokturiem piekabinātu vai atkabinātu gumijas lentes vai tērauda atsperes papildslodzes iegūšanai.

Pilnas konstrukcijas virsskats parādīts 4. zīm. Galvenā priekšrocība šādai dubultkonstrukcijai ir tā, ka tajā lietderīgāk tiek izmantots atpūtas zonas laukums, kā arī tiek ekonomēts konstrukcijas materiāls.

No konstrukcijas telpiskā attēlojuma var spriest par konstrukcijas kompaktumu, tās pārskatāmību, pareizu ģeometrisku figūru veidojumu vairāku sešstūru veidā, kā arī labo izskatu no dizaina viedokļa.

Šai konstrukcijai ir laba drošība pret kritieniem vertikālā virzienā, jo sportista kustība gaisā notiek virs batuta, kas neļauj tam atsisties pret zemi. Konstrukcijā ir paredzētas divas drošības troses (T01 un T02), kuras neparedzētu apstākļos ir spējīgas noturēt malējos stabus (A1 un A3) no uzgāšanās sportistam batuta zonā. Trūkstot vienai trosei un attiecīgi tajā pat brīdī saļimstot otrai trosei, staba gals pakārsies drošības trosē un trešā nostieptā trosē. Konstrukcijas vidējais stabs (A2) ir nodrošināts pret uzgāšanos batuta zonai ar vienu lieku trosi: trūkstot vienai trosei staba gals pakārsies jebkurā gāšanās virzienā divās trosēs.

Lai veiktu vingrinājumus, izmantojot šo konstrukciju, sportists vispirms uzkāpj uz batuta, kur viņam pie jostas, kas aplikta ap vidukli, piem., ar 2 karabīnēm, piestiprina gumijas no labās un kreisās puses. Šajā pozīcijā 1 sportists jau var lēkāt uz batuta vai var tikt pacelts augstāk pozīcijā 2. Uz pozīciju 2 sportistu paceļ ar elektromotoru, uztinot trosi simetriski no abām pusēm uz kopējas spoles, kas nostiprināta motora ass izejas galā. Pozīcijā 2 sportists var sākt pašsvārstību un pašrotācijas kustības, meklējot rezonanses svārstības gumijās. Kad svārstības ir tik tālu ierosinātas, ka sportists ar kājām sasniedz batuta virsmu, ir iespējams svārstības vēl palielināt ar atgrūdieniem no batuta. Turpmākajā kustībā ir iespējams ar atspērieniem panākt jau lidojuma efektu, kad gumijas sāk atslābt pavisam un saļimst (pozīcijā 3). Lai izbeigtu vingrinājumus, sportists jebkurā laika momentā var pieņemt lēmumu pārtraukt lēkšanu un svārstības ātri norimst ap statisko līdzsvara stāvokli pozīcijā 2. Pēc tam sportistu nolaiž lejā uz batuta ar rokām vai elektromotoru darbināmas tītavas palīdzību un vingrināšanu seanss ir beidzies.

Aprakstītās konstrukcijas testēšanas gaitā tika veikta:

- konstrukcijas apskate un uzmērīšana dabā statiskā un dinamiskā slogojumā, sportistam demonstrējot lēkājošas kustības;

- konstrukcijas mezglu un elementu analīze, balstoties uz

- - CENTREX Finland latvijas filiāles izdoto sertifikātu Nr. 176137-1 par celšanas aprīkojuma testēšanu un pārbaudi, kas datēts 20.02.2002,

- - AST CERTIFICATE EN 10204/3.1.B par nerūsējošā tērauda ar garenmetināšanu veidoto cauruļu pārbaudi;

- - konstrukcijas datormodelēšanu RTU Mehānikas institūtā, izmantojot sekojošus informācijas avotus:

1. CnpaBOMHbie Ta6nnubi no neTansM MaiunH. M., MaujHHH3, 1957.

2. Jeffery P. Laible. Structural Analysis. USA. 1985. - 901 p.

3. J. Auzukalns, E. Cepītis, I. Kalniņš, I. Liepiņš. Materiālu pretestība uzdevumos. Rīga, Zvaigzne, 1973. - 742. Ipp.

4. V. Djakonovs. Mathcad 7 matemātikā, fizikā un Internetā. M., 1998.

5. J. Panovko, A. Lappiks, A. Strēķis Materiālu pretestības kurss. Rīga, 1965. - 432

Ipp.

Konstrukcijas detalizēta izpēte ar datormodelēšanas palīdzību tika veikta statiskā un dinamiskā vingrinājumu veikšanas režīmos. Tika izvērtētas:

- konstrukcijas elementu svārstības un spriegumi, ja cilvēks veic lēkāšanas kustības, atsperoties ar kājām pret batutu;

- rezonanses svārstību rašanās iespēja un konstrukcijas drošība šajos apstākļos;

- nenoslogoto atsaišu nepieciešamība;

- konstrukcijas drošība normālos un ekstrēmālos apstākļos (sānu vējš, tā izmaiņas, lietus, zibens, u.c.);

- konstrukcijas elementu darbspēja (izturība) no mehānikas viedokļa, tajā skaitā gumijas stingrums un izturība.

RTU Mehānikas institūta iegūtie rezultāti, kas turpmāk pievesti ļoti konspektīvi, parādīja, ka:

- konstrukcija ir izveidota, ievērojot pietiekamus drošības koeficientus tērauda trošu stiprībai un ilgizturībai; konkrēti, aprēķinātais ilgizturības aprēķina drošības koeficients stabu nostiprināšanas visnoslogotākajā trosē ir n=1,75, bet drošības koeficients sportista pacelšnas trosē ir 1,59, pie kam spēks visās nostiepšnas trosēs ir pozitīvs, resp., troses nesaļimst, un vislielākais spēks, kas rodas trosēs, ir -3650 N, kas sastāda 75% no pieļaujamā spēka, kas aprēķināts pie drošības koeficienta 3;

- neparedzētu apstākļu gadījumam paredzētās divas papildus drošības atsaites nodrošina malējo stabu noturēšanu pret uzgāšanos sportistam pat tādā gadījumā, kad pazūd centrālās troses T1 (piem., ļaunprātīgi tiek izrauts enkurs E1, u.c.); pie kam, ja pārtrūkst gumijas grīstes, sportists nenokrīt zemē, bet tiek uztverts -0,9 m augstumā, kur krišanas ātrums ir mazs un sadursmes brīdī ar batutu tas nepārsniedz 7 m/s; relatīvi niecīgais spēks (-630 N) un trieciena ātrums pret batutu 5,33 m/s, kas rodas saskares brīdī ar batutu, nodrošina gumijas iespīlējuma vietu drošu darbību;

- maksimālais spēks gumiju grīstēs pie sportista masas 100 kg ir 22,06x100=2206 N, bet gumijas maksimālās deformācija šai gadījumā ir ap 1,34 m, kas rada nelielu spēku vienā gumijas elementā - ap 420 N;

- gumiju skaits grīstē (katrai pusei) jāizvēlas atkarībā no sportista masas: ja masa ir 20 kg - viena gumija, 30-40 kg - divas, 50-60kg - trīs, 70-80 kg - četras, 90-100 kg - piecas, 110120 kg - sešas, 130-140 kg - septiņas (skaits nopaļots uz tuvāko veselo skaitli);

- stabila normālā reakcija ir ap 10482 N, resp., stabs ir pietiekami stipri piespiests pie pamatnes un to horizontāli nav iespējams izkustināt cilvēkam bez mehānismu vai āmura palīdzības, pie kam stabs neļodzīsies, jo kritiskais spēks ir ap 46,7 T;

- pie slīpa spēka 2263 N staba gals plaknē pārvietojas tikai par 1 cm gan x-ass un yass virzienos, kas liecina par konstrukcijas labu stabilitāti;

- staba pašsvārstību frekvence ir ap 9 Hz un pēc kustības apturēšanas sportista pašsvārstību periods ir ap 1,33 s vai frekvence 0,75 Hz, resp., šai gadījumā sportists 20 s vidēji izdara 15 svārstības, un konstrukcijas ierosmes spēka frekvence ir ļoti tālu no sistēmas pirmās pašsvārstību frekvences, t.i., konstrukcijai nedraud rezonanses svārstību ierosināšana;

- treniņciklu skaits, ja konstrukcija katru dienu (365 dienas gadā) tiek ekspluatēta 8 stundas un 60% no laika tiek veikts aktīvs darbs, sastāda ~ 3,154 10^{5 6} ciklus, resp., troses šādā ekspluatācijas režīmā jāmaina 2-3 reizes gadā;

- sportistam, atsperoties pret batutu, tā smaguma centrs uzlido maksimālā augstumā - 3,466 m, (t.i., apmēram 2/3 no staba augstuma 7 m, ievērojot batuta augstumu ap 1 m), bet pārejas procesa beigās sportists uzlido ap 4 m augstumā, maksimālais spēks vienā gumiju grīstē ir ap 1420 N, bet atsitiena brīdī spēks pret batutu ir ap 4500 N.

Claims (14)

1. Izgudrojuma formula

   1. Trenažieris, kas sastāv no vismaz diviem vajadzīgā garuma, vislabāk, metāla cauruļu stabiem (A1, A2, ...), kas ar balstelementu (K1, K2, ...) palīdzību praktiski nekustīgi piestiprināti pie pamatnes, vēlams viegli demontējamā veidā, lai trenažieris būtu viegli pārvietojms uz citu vietu, un kurus stabilā vertikālā stāvoklī notur metāliskas atsaites (T1, T2, ...), kas piemēram, ar enkuru (E1, E2, ...) palīdzību nostiprinātas pie pamatnes un nospriegotas ar skrūvveida standarta savilcējiem (U1, U2,...), raksturīgs ar to, ka noteiktā augstumā starp blakus esošiem stabiem nostiepta gumija (G), kuras garums vingrinājumu izpildes laikā ir regulējams, pie kam pēc minimālā garuma sasniegšanas gumija vēl papildus ir nospriegojama līdz vajadzīgajai robežai, kas atkarīga no vingrinājumu izpildes specifikas.
2. 2. Trenažieris saskaņā ar 1. punktu, kas atšķirīgs ar to, ka stabi (A1, A2, ...) izvietoti aptuveni uz vienas taisnes.
3. 3. Trenažieris saskaņā ar 1. vai 2. punktu, kas atšķirīgs ar to, ka minētā gumija (G) izvēlēta vienā no sekojošām formām: lente, caurulīte, aukla, auklu, caurulīšu un/vai lenšu saišķis vai vijums, pie kam gumijs (G) elastība, stiprība un ilgizturība ir izvēlēti, ievērojot nepieciešamos gumijas (G) drošības koeficientus atbilstoši vingrinājumu izpildes specifikai gan statiskā, gan dinamiskā režīmā.
4. 4. Trenažieris saskaņā ar jebkuru iepriekšējo punktu, kas atšķirīgs ar to, ka gumijas (G) stiprināšanas elementi pie stabiem, piem., rotējoši vadrullīši, izveidoti ar daļēji segtu gumijas (G) vadotni, kas nodrošina gumijas tās drošu iespīlējumu vingrinājumu izpildes laikā.
5. 5. Trenažieris saskaņā ar jebkuru iepriekšējo punktu, kas atšķirīgs ar to, ka sportista pacelšanai vai nolaišanai, kā arī gumijas (G) garuma un/vai nostiepuma regulēšanai izveidota noslēgta sistēma, kuras centrālo daļu starp stabiem veido gumija (G), bet pārējo daļu tērauda trose (Tr), kuru savstarpējai savienošanai, hermētiskuma un izturības nodrošināšanai var kalpot, piem., veselas vai dalītas uzmavas (ar vai bez fiksatoriem ar skrūvju palīdzību), vai konstrukcijas, ko izmanto espanderos, lai piekabinātu vai atkabinātu elastīgos elementus (gumijas, atsperes) papildslodzes regulēšanai.
6. 6. Trenažieris saskaņā ar 5. punktu, kas atšķirīgs ar to, ka tas aprīkots ar tītavu, nostiprinātu nekustīgi attiecībā pret pamatni, ar kuras palīdzību troses (Tr) viens posms tiek uztīts uz spoles, lai vingrinājumu izpildītāju paceltu vajadzīgajā augstumā vai nolaistu uz leju, pie kam tītava aprīkota ar sprostmehānismu gumijas (G) fiksācijai.
7. 7. Trenažieris saskaņā ar 6. punktu, kas atšķirīgs ar to, ka minētā tītava ir izveidota kā rokas vinča.
8. 8. Trenažieris saskaņā ar 6. punktu, kas atšķirīgs ar to, ka minētā tītava tiek darbināta ar elektromotora un reduktora palīdzību, kas samazina motora apgriezienu skaitu un palielina tītavas griezes momentu.
9. 9. Trenažieris saskaņā ar jebkuru iepriekšējo punktu, kas atšķirīgs ar to, ka atsaišu (T1, T2, ...) sistēmā, kas notur stabus (A1, A2, ...) stabilā vertikālā stāvoklī, vismaz viena atsaite vismaz vienam stabam, labāk katram malējam stabam, aprīkota ar nenoslogotu drošībs trosi (TO), kurai ir savs enkurs (E).
10. 10. Trenažieris saskaņā ar jebkuru punktu no 3. līdz 9. punktam, kas atšķirīgs ar to, ka gumija (G) izveidota no grīstes, kurā elementu skaits izvēlēts atkarībā no vingrinājumu veicēja masas; ja masa ir līdz 20 kg grīstē ir viens elements, 30-40 kg - divi, 50-60kg - trīs, 70-80 kg - četri, 90-100 kg - pieci, 110-120 kg - seši, 130-140 kg - septiņi.
11. 11. Trenažieris saskaņā ar jebkuru iepriekšējo punktu, kas atšķirīgs ar to, ka tas papildus aprīkots ar vismaz vienu batutu (B), labāk ar batutu katrā starpbalstu telpā, kura centrs sakrīt ar stabu ass līnijas viduspunktu.
12. 12. Trenažieris saskaņā ar jebkuru iepriekšējo punktu, kas atšķirīgs ar to, ka, trenažieri projektējot, ņemti vērā šādi datormodelēšanas ceļā iegūtie rezultāti:

    - tā brīvo svārstību analīzes rezultāti, sportistm (S) pārtraucot ierosmes kustību, lai noteiktu vidējo kustības pašsvārstības frekvenci;

    - ierosinošo svārstību analīzes rezultāti, pirms sāk atspērienu pret batutu;

    - statiskās un dinmiskās kopierosmes analīzes rezultāti, kad sportists veic papildus atspērienus pret batutu;

    - iespējamo kustības likumu analīzes rezultāti, salīdzinot stabu (A1, A2, ....) rezonanses frekvenci ar sportista kustības frekvenci un pārbaudot rezonanses iespējas;

    - ilgizturības aprēķinu rezultāti, kas atbilst atrastajiem sportista kustības vidējiem cikla laikiem.
13. 13. Vingrinājumu izpildes paņēmiens, izmantojot trenažiera saskaņā ar jebkuru iepriekšējo punktu, vislabāk saskaņā ar 11. punktu, kas raksturīgs ar to, ka secīgi tiek izpildītas sekojošas darbības:

    a) sportists sāk vingrinājumus, izdarot palēcienus, vislabāk uz batuta, kad tam pie vidukli aptverošās jostas piestiprināta gumija (G), kura ir kustīgi saistīta ar minētajiem stabiem (A1, A2,...) un ir praktiski nenostiepta, piem., brīvi nokarājas,

    b) sportists, nepārtraucot palēcienus, vislabāk uz batuta (B), vairākos etapos, pakāpeniski nostiepjot gumiju (G), tiek pacelts virs batuta (B) līdz iecerētajam augstumam, automātiski ar elektromotora vai mehāniski ar rokas vinčas palīdzību uztinot gumiju (G) uz tītavas spoles;

    c) visā vingrinājumu veikšanas laikā, kad sasniegts iecerētais augstums, atgrūžas ar kājām, vislabāk pret batutu (B), sportists veic galvenokārt turp-atpakaļ svārstību kustību vertikālā virzienā un nelielu analogu svārstību kustību horizontālā vierzienā, kā arī, neobligāti, veic akrobātiskas rotācijas kustības, tajā skaitā salto, veļoties ap horizontālu asi un griešanos ap vertikālu asi, komplekso svārstību amplitūdu regulējot ar kāju un roku kustībām;

    d) sportists beidz vingrinājumu ciklu, pārtraucot atgrūdienus ar kājām, vislabāk no batuta, un velšanās un/vai griešanās kustības, kā rezultātā svārstību kustība ātri norimst, neilgi turpinoties svārstībām ap statisko līdzsvara stāvokli;

    e) pēc kustību izbeigšanās d) etapā sportists tiek nolaists lejā uz pamatnes vai batuta, veicot analogas darbības kā etapos a) un b), bet ikai pretējā virzienā un secībā.
14. 14. Paņēmiens saskaņā ar 13. punktu, kas atšķirīgs ar to, ka tas tiek īstenots vienlaicīgi vismaz divās konstruktīvi sapārotās trenažiera zonās ar trīs balstiem, kur vienam vidējam balstam katrā pusē ir pa vienam sānu balstam un pienācīgi iekārtotai vingrinājumu izpildes zonai.